Dianetika.lv. Aizpildiet bezmaksas personības analīzes testu! uzzināt vairāk

Dzirdēt un sadzirdēt nav viens un tas pats

Sarunājoties ar cilvēkiem, dažkārt mums nav tik ļoti svarīgi, lai sarunu biedrs saprot ikkatru vārdu, ko sakām. Nozīmīga ir pati kopā būšana un iespējas izrunāties. Pavisam citādi ir, ja risinām darba jautājumus, uzdodam un saņemam uzdevumus. Tad ir svarīgi, lai teiktaisvai rakstītaistiktu precīzi uztvertsun izpildīts. To taču vēlaskatrs.

Ir gadījumi, kad ne­pareizi saprasts vai nepareizi pateikts vārds var novest pie ģimenes strīdiem, šķirša­nās, vajadzīgā darbinieka atlai­šanas vai piegādes termiņu ne­ievērošanas. Daudzi uzņēmumi ir pārstājuši eksistēt tādēļ vien, ka partneri nav varējuši sarunāt. Kādēļ tā notiek? Apskatīsim 3 izplatītus iemeslus.

1. Cilvēks patiesībā nav ieinteresēts, bet demons­trē interesi.

Sarunas laikā cilvēks māj ar gal­vu, visam piekrīt, bet beigās visu izdara pa savam. Izplatīta parā­dība. Tas notiek tādēļ, ka pirms komunikācijas nav radīta saprat­ne. Sapratnei ir 3 komponenti: simpātija pret sarunu biedru vai projektu (cik ļoti gribas vai ne­gribas atrasties kopā ar kādu vienā telpā, projektā, biznesā), kopīga realitāte un saskarsme. Kopīga realitāte rodas, ja abas puses par kaut ko ir vienojušās un tam piekrīt. Atslēgas vārds ir “piekrīt”. Ja darbu vadītājs un izpildītājs vienādā mērā apzinās nodošanas termiņu un tam piekrīt, tad ir lielāka garantija, ka darbs tiks izpildīts laicī­gi. Tāpat ir arī ar simpātiju līmeni. Vai darbinieks patiešām ir komandas loceklis, vai arī viņš šeit ir tikai tā, garāmejot? Vai tas, kurš dod uzdevumu, patiešām grib, lai viņu sadzird? Ja saskarsme notiek bez ko­pīgas realitātes un noteikta simpātiju līmeņa jeb vēlmes atrasties vienā kopīgā pro­jektā, tad tā cieš neveiksmi.

Ko darīt? Pirms dodat darba uzdevumu, ir no­teikti jāstrādā pie tā, lai jums ar darbinieku būtu saska­ņa attiecībā uz veicamo darbu un projektu kopumā. Ir noteikti jāveido un pastāvīgi jāuztur noteikts savstarpēju simpātiju līmenis. Ir jāgrib, lai otrs patiešām sadzirdētu.

2. Cilvēkam konkrētajā brīdī ir pavājināta uztvere.

Šī ir izplatīta situācija, kuras pamatā ir problēmas, kuras cilvēkam ir tagadnē. Nepatīkama saruna pa ceļam uz dar­bu, nepieciešamība darba laikā aizvest slimo radinieku uz slimnīcu, bērna problēmas skolā, hroniskas slimības sa­asinājums un vēl tūkstošiem dažādu lielāku vai mazāku problēmu, kas novērš mūsu uzmanību no darba. Tā nu ir iekārtots, ka cilvēks vienā laikā var domāt tikai 1 domu. Cik lielā mērā viņš ir klāt tajā brīdī, kad saņem uzdevumu? Vai vispār dzird, ko viņam saka? Cik daudz uzmanības cil­vēkam ir te un tagad? Cik daudz viņa uzmanības tiek vel­tīts kaut kādām aktuālām šodienas problēmām? Cik daudz uzmanības tiek veltīts pagātnes problēmu pārcilāšanai? Cilvēks, kura uzmanība ir pievērsta kādai viņam aktuālai problēmai, neatrodas tagadnes laikā. Fiziski viņš ir klāt, bet viņa domas atrodas kaut kur citur.

Ja kāds pa ceļam uz teātri pēkšņi atceras, ka, iespē­jams, ir atstājis ieslēgtu gludekli, tad var droši teikt, ka viņš neatcerēsies neko no izrādes, jo visu laiku domās par to, vai viņa māja jau ir nodegusi.

Ko darīt? Vislabākais ir atrisināt šī brīža problē­mas un tad ķerties pie darba, bet tas lielākoties nav ie­spējams. Taču šo problēmu ignorēšana neveicina darba ražīgumu un cilvēka efektivitāti darba vietā. Jebkurā gadījumā ir jāizdara viss iespējamais, lai uzmanība tik­tu novērsta no šīs problēmas.

3. Zems duplicēšanas līmenis.

Tā ir parādība, kurai latviešu valodā īsti nemaz nav nosaukuma. Angļu valodā – to duplicate, krievu – воспроизводить. Šī parādība nozīmē – “atkal radīt vai kopēt kaut ko”. Jebkura saskarsme ir tik tieša un tik pilnvērtīga, cik lielā mērā tā tiek “atkal radīta” sarunu biedra apziņā. Dažkārt latviešu valodā tiek izmantots vārds “duplicēt”, pie tā arī paliksim.

Tiešā veidā tas nozīmē, ka gadījumā, ja mums ir 2 komunikācijas dalībnieki, tad tas, ko saka viens, tiek absolūti un pilnīgi uztverts no otra sarunu biedra puses. Bez izskaistinājumiem. Bez jebkādām piebildēm, bez sava novērtējuma. Vienkārši tiek uztverts tieši tas, kas tika pateikts. Katram no mums piemīt dažādas spējas. Spējas duplicēt ir vienas no visbiežāk izmantotajām, un būtu lieliski zināt, cik lielā mērā šādas spējas piemīt vienam vai otram darbiniekam.

Ja kāds pa ceļam uz teātri pēkšņi atceras, ka, iespējams, ir atstājis ieslēgtu gludekli, tadvar droši teikt, ka viņš neatcerēsies neko no izrādes

Ko mēs duplicējam? Visu. Tā ir apkārtējās pasaules uztveršanas funkcijas sastāvdaļa. Vai mēs redzam, dzir­dam, uztveram to, kas patiešām notiek, vai arī pavisam kaut ko citu? Vai jums ir gadījies, ka cilvēkam kaut ko rādāt, piemēram, atrodoties uz ielas, bet viņš to nekādi ne­spēj ieraudzīt? Jūs to skaidri redzat, bet jūsu sarunu biedrs skatās tajā paša virzienā kā jūs, bet nevar un nevar ierau­dzīt? Tad pēkšņi ierauga un saka kaut ko līdzīgu kā: “Āā, nu tu jau uzreiz varēji pateikt, ka tas ir…” vai arī – “Ai, nu kā es to uzreiz neredzēju?” Vienkārši viņš norādītajā ainā savu uzmanību bija pievērsis pavisam kaut kam citam. Labi, ja kaut kas līdzīgs notiek, piemēram, putnu vēroša­nas laikā. Bet ko tad, ja jūs apskatāt objektu? Ja ir jāpār­bauda mehānisma darbība? Ja tas ir speciālists, kurš dod savu atzinumu par kāda produkta lietošanas derīgumu?

Neiedziļinoties duplicēšanas mehānismā (tā ir atse­višķa liela tēma), varam saprast, ka nesaskaņu, neizda­rības, nekompetences pamatā bieži vien ir cilvēka zemā spēja duplicēt.

Darbinieks saņem uzdevumu. Ja šis uzdevums kaut kādā mērā atšķiras no tā, ko viņš ir pieradis darīt, nav garantijas, ka uzdevums tiks izpildīts 100% pareizi. Pats dīvainākais un tai pašā laikā pats izplatītākais ir tas, ka uz jautājumu, vai ir saprotams, cilvēks noteik­ti atbildēs: “Jā!” Varat būt droši, ka vairumā gadījumu būs tieši tāda atbilde. Cik daudz kļūdu rodas, iesienot konkursiem iesniedzamos materiālus! Tiek pievienots nevajadzīgais sertifikāts tikai tādēļ, ka iepriekšējā rei­zē tas tika prasīts, netiek parakstīti visi vajadzīgie ek­semplāri, jo nav pamanīts, ka šādi paraksti ir vajadzīgi, utt. Ne velti pirmais konkursa atlases kritērijs ir tieši atbilstība dokumentu noformēšanas prasībām.

Tā notiek tādēļ, ka, klausoties vai pat saņemot raks­tisku uzdevumu, cilvēks, pavirši pārskrien tam pāri un patiešām ir pārliecināts, ka visu saprot. Savukārt vadītā­jam šķiet, ka tas ir tik elementāri, ka nav vērts atkārtot: “Es taču jau 1 reizi pateicu!”

Ko darīt? Visvieglākais un reizē arī vissarežģītā­kais ir pārliecināties, ka cilvēks patiešām saprot, ko no viņa gaida. Nepietiek vien ar jautājumu: “Vai saprati?” Ir jāpajautā, kā cilvēks to darīs. Lai viņš atkārto, kas viņam tika uzdots. “Kā tu saproti, kas tev ir jādara?” Šai metodei ir daudz lielāks spēks un nozīme, nekā šķiet pirmajā mirklī. Tas pilnīgi noteikti prasīs mazāk laika nekā kļūdu labošana.

Piemērosim analoģiju ar dzirdi! Ir cilvēki ar ab­solūto dzirdi, kas spēj uztvert vissīkāko skaņas niansi. Klausoties simfonisko orķestri, viņi spēj saklausīt pat vienu falšu noti. Un ir cilvēki, kuri, klausoties to pašu skaņdar­bu, dzird tikai troksni, nespējot atšķirt nevienu motīvu. Vai jūs tādu cilvēku aicināsiet darbā par klavieru skaņotāju? Neiedomājami! Taču cilvēks ar zemu duplicēšanas līmeni var strādāt gan par šoferi, gan ārstu, gan par ceļamkrāna operatoru, gan par skolotāju, gan past­nieku utt. Ja tā notiek, tad ir saprotams, kādēļ rodas avārijas, kļūdainas diagnozes, novirzes no ieplānotā ražošanas procesa, konflikti skolā un nepareizi piegādāts pasts.

personibas effektivitateKā var attīstīt dzirdi līdz noteiktam līmenim, tā var arī paaugstināt duplicēšanas spējas. To var izdarīt ar spe­ciālu treniņu palīdzību. Tas prasa zināmu laiku, taču šādu spēju novērtēšana ir ātra, tā neprasa ieguldījumus, toties vadītājiem būs skaidra izpratne, kā pareizāk izvietot dar­biniekus savā uzņēmumā, kuru var likt atbildīgākā amatā un uzticēt tādus procesus, kuri prasa arvien jaunas infor­mācijas uztveršanu un ātru reaģēšanu, bet kurus labāk novirzīt vienkāršāku un monotonāku darbu veikšanai.

Cilvēka efektivitāte ir tiešā veidā saistīta ar viņa spē­ju būt te un tagad, spēt visu uzmanību veltīt veicama­jam uzdevumam. Speciāli treniņvingrinājumi, kurus var veikt Dianētikas centrā, var ievērojami paaugstināt cilvē­ka spēju duplicēt, tātad arī viņa efektivitāti darba vietā.

Vairāk par šo tēmu var lasīt L.Rona Habarda grā­matā “Darba problēmas”.

Ja kāds pa ceļam uz teātri pēkšņi atceras, ka, iespējams, ir atstājis ieslēgtu gludekli, tadvar droši teikt, ka viņš neatcerēsies neko no izrādes.

Sazināties ar mums

+371 29721471
+371 20039392