Ir biežidzirdēts teiciens, ka dzīve – tā ir spēle. Populārs ir arī salīdzinājums ar teātri, kurā katrs no mums spēlē kādu lomu. Neretigan, dzirdot šādus apzīmējumus, gribas protestēt, apgalvojot, ka mēs netēlojam, bet esam patiesi.

Spēles ir dažādas – šahs, “Cirks”, “Ri­ču-raču”, paslēpes un arī sentēvu izdomātas rotaļas. Kas tām ir kopīgs ar dzīvi, darbu, amata pildīšanu, ražošanu, galu galā ar mājas soli un bērnu audzināšanu? Ja pirmās apskatām kā izklaidi, prieku, azartu, vēlmi sasniegt mērķi, tad uz otrajām raugā­mies kā uz nopietnu darbu, plānošanu, nepieciešamību un pienākumu.

Ja abās nodarbēs atstāsim pašu būtiskāko, spēsim atrast kopīgo: tām ir mērķi, zināma rīcības brīvība un noteikumi, pēc kuriem vadīties. Citiem vārdiem, dzīve ir spēle, un spēle sastāv no mērķiem, rīcī­bas brīvības un barjerām.

Ko vēlamies sasniegt? Sporta spēlē tā ir uzvara pār pretinieku. Uzņēmuma vadī­tāja vai īpašnieka mērķi varē­tu būt, piemēram, uzņēmuma paplašināšana, jaunu produktu radīšana, tehnoloģiju pilnveidošana, bet darbi­niekiem – uzdevumu izpilde, kvotu sasniegšana, augsta darba kvalitāte, bonusu iegūšana.

Bet kā izpaužas rīcības brīvība? Sporta vai galda spēlē tie ir noteikumu atļautie paņēmieni. Kāršu spē­lē drīkst izvēlēties, ar kādu kārti spēlēt, kuru patu­rēt, kādā veidā mulsināt pretinieku, lai tam nebūtu skaidra spēlētāja taktika un stratēģija. Biznesā rīcī­bas brīvība ir iespēja darboties likumdošanas un tirgus ietvaros. Ir taču atļauts pieņemt jebkuru mērķi, stratēģiju, darbošanās formu vai veidu, kas nav pretrunā likumiem.

Gan dzīvē, gan spēlēs sastopamies arī ar ierobe­žojumiem jeb barjerām. Tie traucē gūt uzvaru ātri, tie ir jāpārvar, lai spēle saglabātu intrigu, spēles garu. Ie­robežojumi var būt gan fiziskajā pasaulē, piemēram, attālums, laiks vai strupceļš, gan dažādi noteikumi, kuri neļauj darīt absolūti visu, kas ienāk prātā. Biznesā barjeras ir konku­renti, izmaksas, laika apstākļi, laiks, nodokļi, izmaiņas likumos, arī politiskā situācija valstī, pasaulē utt.

Mērķis rada azartu

Ikvienam ir svarīgi zināt mērķi. Iedomāsimies, ka, spēlējot hokeju, komandai nav ne jausmas, kādam va­jadzētu būt rezultātam, jo vienlīdz labi tas varētu būt 0:0, 10:0 vai 0:10. Kāds būtu spēlētāju azarts, kāds cī­ņas spars? Tieši tas pats notiek, ja nav dzīves vai darba mērķa vai arī šis mērķis nav skaidri formulēts.

Iedomājieties cilvēku, kurš no rīta iziet no mājas un nezina, kurp iet. Viņa priekšā ir vairākas iespējas – iet pa labi, pa kreisi, bet varbūt pretējā virzienā. Viņš stāv apmulsis līdz brīdim, kamēr pieņem lēmumu doties pastaigā vai aiziet uz veikalu. Pat tad, ja viņš nolems aiziet līdz tuvākajam krustojumam un nākt at­pakaļ, viņam jau būs mērķis.

Spēlē rīcības brīvība ir iespējama tikai starp bar­jerām. Gan barjerām, gan brīvībai ir jābūt līdzsvarā. Situācijā, kad ir nopietni pārkāpta attiecība starp bar­jerām un brīvību, cilvēks kļūst nelaimīgs. Piemēram, jūs nopērkat jaunu galda spēli, kura jūs ir ieintriģējusi, taču ieraugāt, ka noteikumi ir uzrakstīti uz 3 lapām, ierobežojumu ir vairāk nekā atļauto darbību. Visdrīzāk šo spēli noliksiet malā. Tāds pats rezultāts būs arī tad, ja šādai spēlei praktiski nebūs noteikumu, jūs drīkstē­siet darīt visu, ko vien vēlēsieties, un pie tam jūs spēlē­siet savā lauciņā, bet citi dalībnieki – savos. Garlaicīgi, neinteresanti un nesniedz nekādu gandarījumu.

Lai cilvēkam būtu interesanti spēlēt darba dzīves spēli, ir svarīgi, lai visas šīs 3 spēles sastāvdaļas būtu līdzsvarā. Ja kāda no tām ir spēcīgāka par citām, dar­bošanās kļūst apgrūtinoša. Absolūta brīvība, tāpat kā maksimālās barjeras, – tās ir situācijas, kad nav spē­les. Ne viens, ne otrs no šiem stāvokļiem nenes ganda­rījumu un prieku.

Ir svarīgi, lai cilvēkam katrā jomā, kurā viņš dar­bojas, būtu skaidri saprotamas gan barjeras, gan mērķi, gan rīcības brīvība. Tad no viņa var sagaidīt iniciatīvu, ieinteresētību, radošumu. Tieši šīs īpašības no saviem darbiniekiem gaida katrs vadītājs.

Bez galējībām

L.Rona Habarda grāmatā “Kā sevi motivēt” (L.Ron Hubbard “How to motivate yourself”) teikts: “Pastāv trīs veidi, kā vadītājs, vadot uzņēmumu, varētu ciest neveiksmi, tādējādi radot haosu:

radot iespaidu, ka tiek dota bezgalīga rīcības brīvība;

radot iespaidu, ka tiek liktas bezgalīgas barjeras;

skaidri nepaziņojot, kāda ir brīvība un kādas ir barjeras.

Tātad vadītāja kompetences mēraukla ir prasme radīt adekvātu barjeru un brīvības attiecību.”

Ja darbinieks ir stipri ierobežots, ja viņam nav iespēju kaut kādā mērā ietekmēt kārtību uzņēmumā, proti, ir radītas pārlieku lielas barjeras, viņš jūtas kā zobrats lielā mehānismā, no kura prasmes, intelekta vai iniciatīvas nekas nav atkarīgs. Ja šāds darbinieks pēc rakstura ir kluss, viņš visdrīzāk ierausies sevī un klusām pildīs savus pienākumus tā, lai viņu neviens nemana, un tieši tik lielā apmērā, lai lieku reizi nerā­dītos acīs. Ja gadīsies pēc dabas aktīvāks cilvēks, var sākties slēptas intrigas vadībai aiz muguras. Darbi­nieks mēģinās sev iekarot kaut nedaudz brīvības.

Dažkārt uzņēmumu un personāla vadītāji uzskata, ka, pieņemot darbā profesionāli ar atbilstošu izglītību un rekomendācijām, ir ieguvuši garantiju, ka šāds dar­binieks visu darīs pareizi, tādēļ ieceļ viņu amatā un dod pilnīgu brīvību izpausties. “Dari, ko gribi!” Taču pēc kāda laika vēlamā rezultāta nav. Cilvēks jūtas “pazudis” un nesaprot, kā rīkoties situācijā, kad no­teikumu praktiski nav. Ir dots mērķis, kurš turklāt nav skaidri formulēts. Seko vilšanās, atziņa, ka labu darbi­nieku nav. Bet cilvēks taču nevar uzminēt, ko grib uz­ņēmuma īpašnieks, ja viņam tas nav skaidri pateikts.

Problēmas proporcionālas mērķa lielumam

Spēlēt spēli – tā ir viena no cilvēka galvenajām vaja­dzībām dzīvē, un ir jāapzinās: ja ir mērķi, pilnīgi no­teikti būs arī barjeras jeb problēmas, kas ir jārisina. Nav iespējams sasniegt jebkādu mērķi, nepārvarot zi­nāmus šķēršļus. Un, protams, problēmu lielums ir tieši proporcionāls mērķu lielumam.

Tāpēc mērķiem ir jābūt sasniedzamiem, prob­lēmām – atrisināmām. Sasniedzot vienus mērķus, ir noteikti jāizvirza nākamie, lielāki. Tas iet roku rokā ar panākumiem, uzvaru un gandarījumu. Problēmu pārvarēšana ceļā uz zināmu mērķi dod laimes sajūtu.

Šeit rodas vēl viena likumsakarība: izvēles brīvī­ba. Nosakot mērķus un izstrādājot noteikumus, cilvēks pats rada spēli gan sev, gan arī citiem. Viņš dara to, kas pašam patīk, šis process rada gandarījumu un uz­tur interesi. Taču tad, ja cilvēks pats nespēj radīt spēli vai neapzinās, cik svarīgi ir pašam to radīt, viņš sāk spēlēt svešu spēli, loģiski, ka pēc svešiem noteikumiem un ar svešiem mērķiem.

Piemēri nav tālu jā­meklē

Palūkosimies uz uzņēmu­mu, kurā ir skaidri formu­lēti mērķi! Piemēram, kā vēsta informācija uzņē­muma mājas lapā, viens no tulkošanas kompānijas “Skrivanek” mērķiem – “būt uzticamam un drau­dzīgam sadarbības partnerim mūsu klientiem un piegādātājiem”. Kosmētikas ražošanas uzņēmuma “Madara” mērķis ir “līdz 2030.gadam kļūt par vie­nu no atpazīstamākajiem dabīgās kosmētikas zīmo­liem Eiropā”.

Ja katrs darbinieks zina un saprot šādus mērķus, ja tiem piekrīt, ja piedevām vēl ir izstrādāti noteikumi, var teikt, ka šādā uzņēmumā ir radīta spēle. Tad varam arī prognozēt, ka uzņēmumā ir kārtība, katrs saprot un dara savu darbu, nevienam nav laika nodarboties ar ko citu kā ražošanas jautājumu risināšana, un uzņēmums attīstās.

Savukārt, ja noteikumu nav vai arī tie tā arī paliek uz papīra, darbinieki sāk izdomāt noteikumus paši un uzņēmuma iekšienē rada citu, sevis izdomātu spē­li, iesaistot tajā arī vadību un īpašniekus. Intrigas, dīvaini problēmu risinājumi, arī darbinieku sli­mošana – tās visas ir uzspiestas spēles un tiek radītas, lai cilvēkiem darbā būtu vismaz kāda spēle. To redzot, vadītājam nekavējoties jāņem groži savās rokās un steidzami jālabo situācija – jārada skaidri un saprotami spēles noteikumi.

Stāvoklis, kad cilvēkam spēles nav vispār, ja viņš paliek ārpus tās, ir bīstams. Tad nāk vie­tā tādas spēles kā slimības, alkoholisms, azarta spēles un narkomānija.

Vairāk par šo tēmu var uzzināt L.Rona Habarda grāmatā “Darba problēmas”.