Kas kopīgs Dianētikai ar lielo pavasara tīrīšanu?

Ir pierasts, ka līdz ar pirmajām siltajām dienām, sākas lielā pavasara tīrīšana , kad gribas iztīrīt visus ziemā sakrājušos putekļus, momazgāt logus, izmest nolietotos krāmus, izvēdināt telpas. To darām, lai paplašinātu savu telpu, radītu komfortu.

Taču mūsu mūsu dvēseles pasaulē līdzīgi krāmiem un putekļiem arī sakrājas dzīves sāpes, pārdzīvojumi, stresi, nesaprašana, pašu un tuvinieku slimību, zaudējumu izraisītās negatīvās emocijas.

Kāds tam ir rezultāts? Neplānotas un negaidītas “ķibeles”, slikta pašsajūta un stress – tas ir mazākais, kas var notikt, ja nepievēršam uzmanību dvēseles attīrīšanai. Kā to izdarīt mūsdienu modernajā pasaulē, kad tik daudz laika pavadām darbā, kad visapkārt runā par pozitīvu domāšanu un perfektumu, ka izrādīt vājumu vai nedrošību ir teju vai nepieņemami? Ticīgi cilvēki var aiziet uz baznīcu un gūt dvēseles mierinājumu, bet ko darīt visiem pārējiem?

Ja gribat viegli atjaunot savu emocionālo līdzsvaru.

Jūs varat paskatīties, kādu enerģiju jūs izstarojat. No šīs enerģijas ir atkarīgs tas, kādus cilvēkus un situācijas jūs piesaistāt. Tādēļ, ja jūtat, ka virzāties negatīvo emociju virzienā, būs vērtīgi:

• pārslēgt uzmanību uz to, kas jums patīk;
• pastaigāties. 
  
  

Kā jūs jūtaties šodienas stresa un steigas laikmetā?

Ja jūtaties, kā zivs ūdenī, jums patīk dinamika, jūs ātri pielāgojieties jebkurai situācijai un ar nepacietību gaidāt visu jauno – tālāk šo rakstu varat nelasīt.
Tomēr, ja jums šķiet, ka dzīve rit pārāk strauji, ka nepaspējat pierast pie vienām pārmaiņām, kad jau nāk nākamās, ja jūtat, ka nespējat pieņemt un izprast jaunās vērtības, tad šis raksts ir domāts tieši Jums.
Mūsdienās pasaule piedzīvo milzīgas pārmaiņas. Līdz ar jauno tehnologiju ienākšanu ikdienas dzīvē un ražošanas procesos mainās darba tirgus. Vēl pavisam nesen cilvēks vienā darba vietā varēja nostrādāt teju vai visu mūžu, bet tagad arvien biežāk sastopamies ar darbu projektu ietvaros un gabaldarbu. Arvien biežāk darbu padara roboti un izzūd ne tikai profesijas, bet pat veselas industrijas. Tas viss rada stresu.
Ir pagājis tas laiks, kad ar vienreiz  iegūtu  izglītību pietika visam mūžam.  Tagad tās zināšanas, ko iegūst studējot, bieži vien ir jau novecojušas brīdī, kad studenti uzsāk darba gaitas (IT joma, automātika, būvniecība).  
Ir saprotams, ka šāds dzīves temps prasa no cilvēka ne tikai profesionālas iemaņas un zināšanas, bet arī cilvēciskas spējas iet līdzi savam laikmetam, visu paspēt, būt elastīgam, pieņemt un saprast citādo.

Mūsdienās tam ir dots nosaukums “soft skills” (no angļu valodas soft – mīksts, elastīgs, skills - iemaņas) Jūs teiksiet, ka problēmu nav: cilvēki var apgūt jaunas iemaņas, jaunu izglītību. Tomēr tas prasa laiku un sagatavotību, un arī te bez stresa neiztikt. Stresa situācijās cilvēki uzvedas un rīkojas atšķirīgi, vieniem vieglāk padodas stresa vadība, viņi spēj pielāgoties, ātri pārslēdzas no viena darbības veida uz citu, savukārt citi – nav tik izturīgi pret stresu, nevar tik ātri pārkārtoties.

• Kā Jūs rīkojaties stresa situācijā?
• Vai pārvaldāt stresu, vai arī tas Jūs “izsit no sliedēm”?
• Cik ātri atgūstaties?
  

 «Ceļu uz laimi vislabāk veikt kopā ar kompetentiem ceļabiedriem».
                                L.Rons Habbards                             

 “Jā, es varu neēst vakarā, nedzert, nespēlēt azartspēles”, “Es pirmdien sākšu jaunu dzīvi”, “Tagad es domāšu tikai pozitīvas domas”. “Es viņam pateikšu – nē”. “Es noteikti vienmēr un visur būšu laikā”. Tomēr, kā saka, ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Kādēļ tā notiek? Vai tad dodot solījumu un kaut ko apņemoties, cilvēks jau iepriekš zina, ka neturēs doto vārdu? - Nē. Tajā mirklī, kad solījums tiek dots, cilvēks svēti tic tam, ka spēs solījumu izpildīt.
Jā, dažkārt tiešām notiek brīnums, un apņemšanās tiek pildīta. Tomēr vairumā gadījumu – nē.
Reiz man kāda meitene teica, ka apņemšanos sākt diētu no pirmdienas viņa pilda....līdz nākamajai ēdienreizei.
Palūkosim, kā izskatās situācija realitātē. Piemēram, ar kādu, kurš vēlas uzsākt notievēt. Sieviete, iespējams, veikala uzmērīšanas kabīnē, paskatās spogulī viņai absolūti nepatīk tas, ko viņa redz, un šajā mirklī viņa nolemj, ka ir jānomet svars. Liekas, nu tad tievē, kādas problēmas? Bet nē, izejot no veikala viņa ieiet kafejnīcā iedzert kādu kafijas tasīti, nu, un bulciņu piedevām, tā teikt, aizskalo bēdas. Un pie sevis klusu sevi mierina, vēl pēdējo reizi apēdīšu bulciņu, un tad – viss, āmen. Mājās atnākusi, atsakās no vakariņām, iztur neēšanu kādas pāris dienas, un tad kāda iekšējā balss saka: “Nu un, ka esmu apaļa. Vai tad tādēļ sliktāka? Es varu atļauties būt dabiska. Ja sagribēšu, tad nometīšu svaru.”Protams, iekšejā balss var teikt arī pavisam citas lietas – katram savas, tomēr tas lietas būtību nemaina. Sieviete atkrīt atpakaļ, pārtrauc diētu un metas “atgūt nokavēto”, pie kam šoreiz neapmierinātībai ar savu izskatu klāt pievienojas  vainas apziņa, ka nav turējusi vārdu.
Vai ar jums tā kādreiz ir gadījies?

Kuram ir pazīstama sajūta, kad visu dienu ar ragaviņām laidies no kalna, nosalis, sniegā izvārtījis sārtiem vaigiem ienāc mājās un siltumā zem tevis strauji kūst sniegs, veidojot acīm redzami izplūstošu peļķi? Saproti, ka mājinieki ir jau tevi pārgaidījušies, bet tomēr siltums un gandarījums ņem pārsvaru un tu skaidri zini, ka rīt atkal skriesi uz kalniņu, jo tas ir tik jauki? Kurš atpazīst sevi jaunietī, kurš visu nakti ballē dejojis, no rīta, pat negājis gulēt, laicīgi ir darbā, jo nevar taču pievilt komandu?

Laikam nevienam citam tematam cilvēku dzīvē nav pievērsta tik liela uzmanība kā mīlestībai. Ir taisnība, ka vislielākajā ir vismazāk izpratnes. Un tur, kur ir visneprecīzākie fakti, ir vislielākās nesaskaņas. Tā ir arī ar mīlestību. Nav šaubu, ka mīlestība ir sabojājusi vairāk dzīvju nekā karš un radījusi vairāk laimes nekā visi paradīzes sapņi.
Ir atklāts, ka starp vīrieti un sievieti pastāv trīs mīlestības veidi.

“Ētika vienkārši sastāv no darbībām, kuras cilvēks veic attiecībā pats pret sevi. Tā ir cilvēka privāta lieta.”

 

L.Rons Habards “Ievads seantoloģijas ētikā”

Gandrīz jebkura problēma darbā un arī ārpus tā rodas emociju un cilvēcisko faktoru dēļ. Kļūda dokumentos, pārprasts rīkojums, slimība, iekārtas vai instrumenta bojājums – vai no tā varēja izvairīties?

Ir biežidzirdēts teiciens, ka dzīve – tā ir spēle. Populārs ir arī salīdzinājums ar teātri, kurā katrs no mums spēlē kādu lomu. Neretigan, dzirdot šādus apzīmējumus, gribas protestēt, apgalvojot, ka mēs netēlojam, bet esam patiesi.

Sarunājoties ar cilvēkiem, dažkārt mums nav tik ļoti svarīgi, lai sarunu biedrs saprot ikkatru vārdu, ko sakām. Nozīmīga ir pati kopā būšana un iespējas izrunāties. Pavisam citādi ir, ja risinām darba jautājumus, uzdodam un saņemam uzdevumus. Tad ir svarīgi, lai teiktaisvai rakstītaistiktu precīzi uztvertsun izpildīts. To taču vēlaskatrs.

Cilvēkam ir raksturīgi vēlēties uzlabot savu dzīvi, tomēr bieži vien viņš atklāj, ka nespēj to izdarīt. Viņš sāk kaut ko mainīt, bet vienmēr atsitas pret vienām un tām pašām problēmām, nespēj tām tikt pāri. Tādā veidā cilvēks neskaitāmas reizes ir cietis zaudējumus, nav sasniedzis mērķus un ir cietis neveiksmi, rezultātā atmetis visam ar roku un dzīvo tālāk vai nu paļaujoties uz likteni, vai arī dzīvo šodienai, sak’, kā būs, tā būs. Risinājumu tam var atrast Dianētikas mācībā.

Vārds „stress” ir ienācis latviešu valodā no angļu valodas un nozīmē ir „spriedze”. Ikdienas dzīvē bieži lietojam vārdu „stress”, ar to saprotot tādu emocionālo stāvokli, kad cilvēks izjūt spriedzi, satraukumu vai vēlmi norobežoties un būt vienatnē. Katrā ziņā tas nav optimāls stāvoklis, un cilvēki vēlas no tā atbrīvoties. Dzīve mums sagādā daudz iespēju piedzīvot stresu. Dažkārt cilvēks to izraisa pats, dažkārt apkārtējā vide un cilvēki „parūpējas” par to, lai kādam iestātos stresa stāvoklis.