Gandrīz jebkura problēma darbā un arī ārpus tā rodas emociju un cilvēcisko faktoru dēļ. Kļūda dokumentos, pārprasts rīkojums, slimība, iekārtas vai instrumenta bojājums – vai no tā varēja izvairīties?

It kā pavisam ierasti – saplānot savu darba dienu. Aptuveni tā: plkst.7.00 pamodīšos, iešu dušā, modināšu ģimeni, brokastosim, plkst.7.45 izbrauksim no mājām, pa ceļam uz darbu ievedīšu skolā bērnus, plkst.8.30 ieradīšos dar­bā, intensīvi kopā ar saprotošiem un čakliem kolēģiem strādāšu līdz darba laika beigām, plkst.17.30 braukšu pēc bērniem, apmeklēšu sporta zāli, plkst.19.00 ieradī­šos mājās, vakariņosim utt. Loģiski, ka dienas režīmā neieplānojam aizgulēšanos, strīdus, pazaudētas zeķes, pārdurtas riepas, atceltas tikšanās vai strīdus ar kolē­ģiem. Tā nereti dienas izrādās par īsu, mājās ieroda­mies vien plkst.21.00, kur sagaida ģimenes pārmetumi un atdzisušas vakariņas. Kāpēc tā notiek?

Ik pa laikam taču apsolām sev, ka “vairāk nekad” (nestrīdēsimies, nebūsim tik neuzmanīgi, neaizmirsī­sim svarīgo utt.), tomēr pamazām viss atkal ieiet veca­jās sliedēs, jo solījumi sev ātri piemirstas. Kādēļ pava­dām pie datora ekrāna teju stundu, pirms sākam rakstīt atbildi uz svarīgu e-pastu? Kāpēc nepiezvanām cilvē­kam, ar kuru esam sastrīdējušies? Kādēļ vienā situāci­jā rīkojamies adekvāti un saprātīgi, bet citā ne? Kādēļ mēs nespējam domāt pozitīvi, kaut arī ir tik daudz pa­mācošu grāmatu, kurās ir aprakstītas metodikas, kā to darīt? Kādēļ parasti mierīgi cilvēki atsevišķās situāci­jās “uzsprāgst” un sarunā tā, ka vēlāk jānožēlo? Kādēļ pārrunu laikā nespējam izteikt savu viedokli un piekrī­tam tam, kam patiesībā nepiekrītam?

Katrs no mums kādreiz droši vien ir meklējis iz­skaidrojumu šādām situācijām. Šķiet, mūsu labajos plā­nos iejaucas kas svešs un nevajadzīgs, veicot korekcijas. Kas tas ir? Uz šiem jautājumiem atbild dianētika (no grieķu dia nozīmē ‘caur’ un nous – ‘dvēsele’) – mācība par to, kā prāts ietekmē ķermeni. Tās pamatlicējs rakst­nieks un filozofs L.Rons Habards vēlējās atrast atbildes uz šiem jautājumiem, tāpēc uzsāka cilvēka uzvedības pētījumus. Apskatīsim dažus nozīmīgākos aspektus!

Prāts un pieredze

Kas ir cilvēka pieredze, kur tā ir atrodama? Vai tiešām smadzenes uzglabā visas mūsu zināšanas, atmiņas un pieredzi? Līdz šim vēl neviens cilvēka smadzenēs nav varējis atrast “vakardienu”.

Visa cilvēka dzīves pieredze ir ierakstīta tādā kā filmas veidā viņa prātā. Katrs izdzīvotais mirklis tiek fiksēts līdz ar visām sajūtu uztverēm, tādām kā redze, dzirde, tauste, smarža, ķermeņa novietojums un stā­voklis utt. Teiksim, ģimenes pusdienas. Cilvēks spēj atcerēties, kur tās notika, kas tajās piedalījās, kā bija uzklāts galds, kur atradās katrs no ģimenes locekļiem, ko runāja, kādu ēdienu ēda, kā tas garšoja un kā smar­žoja. Tāpat ir iespējams atcerēties datumu un laiku, kad tas notika. Tā ir ar katru dzīves mirkli.

Prāta daļu, kurā ir atrodami ieraksti, kurus mēs varam viegli atcerēties, sauc par analītisko prātu. To mēs ikdienā lietojam, lai veiktu aprēķinus un pieņemtu lēmumus. Tajā ir uzkrāta visa mūsu dzīves pieredze, kas ir bijusi tādos gadījumos, kad cilvēks ir juties labi, bijis vesels, bez stresa. Analītiskais prāts analizē, pie­ņem lēmumus. Ir skaidrs – ja šajā prāta daļā nav kādu datu, tos nav iespējams ņemt vērā analīzes procesā. Kad cilvēks ir labā omā, viņš parasti pieņem pareizus, saprātīgus lēmumus par savu dzīvi un darbu, tādus, kas orientēti uz izdzīvošanu, baudas gūšanu.

Ir arī otra prāta daļa – reaktīvais prāts. Tur ierak­stās tas, kas ar cilvēku notiek sāpju un diskomforta brīžos. Tieši šī prāta daļa ir atbildīga par cilvēka kļū­dām, bailēm, nedrošību, sliktu noskaņojumu u.tml. Tā liek viņam atteikties no iespējām. Tā kā šeit ieraksti veikti brīdī, kad ir bijis slikti, nākotnē cilvēks tiek it kā brīdināts, ka līdzīgos apstākļos atkal var būt briesmas. Reaktīvais prāts tā ir nosaukts tādēļ, ka tas darbojas uz stimula – reakcijas pamata. Šeit nedarbojas analīze, saprāts. Vienkārši: reakcija – atbilde.

Saprāta mēraukla ir tas, cik lielā mērā cilvēks spēj saskatīt līdzību un atšķirības starp dažādiem proce­siem. Reaktīvais prāts neredz atšķirību, tas vienādo iepriekšējo situāciju ar šodienu, “domā”, ka pašlaik notiekošais ir turpinājums tam, kas ir bijis kādreiz, – sāpēm, satraukumam un bezsamaņai.

Dianētika ir tehnoloģija, kas palīdz mazināt reak­tīvās prāta daļas ietekmi, kura mums paliek nezināma, tomēr lielā mērā vada dzīvi, kurā mēs nesasniedzam mērķus, kura liek mums baidīties, svārstīties, būt ne­apmierinātiem vai liek mums izlikties, ka “viss ir kār­tībā”, kaut gan tā nav.

Bauda un lēmumi

Var teikt, ka galvenais dzīvības mērķis ir izdzīvošana. Ar “izdzīvot” mēs saprotam dzīvot nākotnē iespējami ilgi un iespējami kvalitatīvi, lai rītdiena būtu vismaz tikpat laba kā šodiena un vēl labāka. Izdzīvošana ir saistīta ar baudas – gandarījuma, uzslavas, balvas, labu emociju – gūšanu. Pretēji baudas gūšanai ir soda sa­ņemšana – sliktas emocijas, zaudējumi, iznīcība. Katrs cilvēks tiecas pēc baudas (šī vārda vislabākajā nozīmē) un vienlaicīgi bēg projām no soda.

Katru brīdi mēs pieņemam lēmumus un cenšamies rīkoties tā, lai tuvotos baudas gūšanai – izdzīvošanai. Tas attiecas uz katru cilvēku. Taču, ja, veicot aprēķinus, gadās kļūme, sākotnēji it kā labi domātais pārvēršas tieši pretējā, tad darbības, kuras bija paredzēts vērst uz labu, rada zaudējumus gan sev, gan citiem. Tādējādi cilvēks par savu darbību var saņemt 2 veidu atalgojumus:

lielākais atalgojums par jebkuru darbību ir bauda, atzinība, uzvara;

otrs atalgojums ir sods – nopēlums, nosodījums, zaudējums, nelaimīga un sagrauta dzīve.

Lēmumu pieņemšana ir ikdiena katram no mums – ko šodien darīt, ar kādiem cilvēkiem būt kopā, kur dzīvot, strādāt un atpūsties. Noteiktu lēmumu pieņem­šana jeb izvēle nav nejauša, tā pakļaujas zināmām li­kumsakarībām, kuras izriet no cilvēka būtības.

Lēmumu pareizību vai nepareizību ietekmē vis­maz 3 faktori:

cik pareiza informācija ir cilvēka rīcībā. Ja ir visi nepieciešamie dati un tie ir patiesi, atbilst īstenī­bai, lēmumam ir jābūt optimālam attiecīgajai si­tuācijai, bet, ja kādu datu nav vai arī tie nav korek­ti, cilvēks var pieņemt kļūdainu lēmumu;

kādā stāvoklī atrodas cilvēka prāts. To ietekmē ie­priekšējā dzīves pieredze, tas, cik daudz cilvēkam ir bijis pārdzīvojumu, traumu, stresa u.tml.;

cik lielā mērā cilvēka lēmums ir saskaņots ar vi­sām viņa dzīves sfērām.

Lai pieņemtu pareizu lēmumu biznesā, ir jāres­pektē visi šie aspekti. Viens no svarīgākajiem nosacī­jumiem ir informācijas vākšana. Ir būtiski arī pārbau­dīt informācijas avotu, vai tas ir kompetents, vai nav pretrunā ar kādiem citiem datiem. Informācijas pietie­kamība un atbilstība ir viens no galvenajiem priekšno­sacījumiem, lai pieņemtu labu lēmumu.

Par otro aspektu runājot, protams, jāapzinās, ka ideāls stāvoklis ir, ja cilvēka reaktīvais prāts neietekmē aprēķinus un lēmumu pieņemšanu, tādēļ jāizlemj ir tad, kad cilvēks ir labā noskaņojumā, lai emociju ietekme būtu minimāla. Diemžēl savu reaktīvo prātu savaldīt pa­šam ir grūti, ir vajadzīgs otrs cilvēks, kurš palīdzēs ar to tikt galā, pielietojot dianētikas tehnoloģiju.

Lēmumam ir jābūt tādam, kurš apmierina iespējami lielāku jomu skaitu – ir svarīgi, kā tas ietekmēs atseviš­ķu cilvēku, kolektīvu kopumā, apkārtējo vidi, sadarbības partnerus utt. Nevar būt labs lēmums, kurš ir labvēlīgs kādai vienai no jomām un ir kaitējošs visām pārējām. Tāda izvēle vairāk radīs zaudējumus nekā ieguvumus.

No visiem šeit minētajiem aspektiem otrais – prā­ta stāvoklis – ir vissvarīgākais, jo tieši tas ir atbildīgs, vai cilvēka aprēķinos būs vai nebūs iejaukušies kādi nezināmi un neapzināti komponenti.

Prāta “atbrīvošanas” tehnoloģiju izmanto cilvēki visā pasaulē. To var apgūt ikviens, lai palīdzētu sev un saviem tuvajiem atbrīvoties no prāta daļas negatīvās ietekmes. Vairāk par analītisko un reaktīvo prātu, kā arī par to, kā uzlabot savu domāšanas un reakcijas ātrumu, var izlasīt L.Rona Habarda grāmatā “Dianētika”.

Lielākais atalgojums par jebkuru darbību ir bauda, atzinība, uzvara.