Kuram ir pazīstama sajūta, kad visu dienu ar ragaviņām laidies no kalna, nosalis, sniegā izvārtījis sārtiem vaigiem ienāc mājās un siltumā zem tevis strauji kūst sniegs, veidojot acīm redzami izplūstošu peļķi? Saproti, ka mājinieki ir jau tevi pārgaidījušies, bet tomēr siltums un gandarījums ņem pārsvaru un tu skaidri zini, ka rīt atkal skriesi uz kalniņu, jo tas ir tik jauki? Kurš atpazīst sevi jaunietī, kurš visu nakti ballē dejojis, no rīta, pat negājis gulēt, laicīgi ir darbā, jo nevar taču pievilt komandu?
Kurš ir mērojis daudzus kilometrus, lai laicīgi nodotu svarīgu ziņu, pat nedomādams par savām ērtībām vai labklājību? Tā varētu turpināt. Kas visām šīm sajūtām kopīgs – gandarījums un laimes sajūta, kad cilvēks ir pārvarējis pats sevi.
Mums Latvijā ir brīnišķīga daba, meži, ezeri, mums ir daudz tīra ūdens un svaigs gaiss, mums ir ļoti daudz estētikas, skaistuma, mums ir kaut kas tāds, kas vairumam plānētas iedzīvotaju pat sapņos nerādās – mums katram ir daudz savas telpas. Mums lielākoties katram ir sava istaba, kur dzīvot, sava aprīkota darba vieta, savs auto (ja pavēro auto plūsmu sastrēguma stundās, var redzēt, ka lielākoties mašīnā brauc 1-2 cilvēki), mums ir sava valoda un tradīcijas, mums ir ..... Mēs pat pēc oficiālās statistikas datiem esam 54. laimīgākie cilvēki pasaulē, tiesa gan, nezin kāpēc laimes sajūta ir piesaistīta naudai.
Bet, kā saka Rons Habards – skaties, nevis klausies. Te nu gribu teikt, ka man ir tā laime daudz pārvietoties kājām, braukt sabiedriskajā transportā un tikties ar ļoti daudziem cilvēkiem no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. Un mani novērojumi ir šādi: Cilvēki savā starpā ļoti maz sarunājas, ļoti maz skan smieklu, cilvēku sejas varētu nosaukt drīzāk kā norūpējušās nevis laimīgas, katrs ir ierāvies sevī un prātā risina sev vien zināmu problēmu.
Salīdzinoši maz ir jautru, laimīgu seju, parasti tādas ir vai nu bērniem, vai jauniešiem. Ir maz emociju, drīzāk mērena garlaicība vai apātija. Kur ir aizrautība, dzirkstošs prieks, ķircināšana, ieinteresētība apkārt notiekošajā, azarts, spēles gars? Kur palika vēlme sevi pierādīt un būt labākajiem? Kur ir pozitīva pārgalvība un izaicinājums?
Tā vietā katrs ir norūpējies par rītdienu, par savu labklājību, par nenomaksātiem rēķiniem, par uzliktām saistībām, par brūkošām attiecībām, par veselību, par darba saglabāšanu, par pārbaudēm, par vajadzību būt tādam kā citi, par nepieciešamību kaut ko slēpt no ģimenes, no kolektīva un galu galā no sevis paša. Dzīve it kā paiet garām rāma, vienveidīga, stresaina.
Bet mēs katrs pats esam savu emociju radītāji. Mēs varam piespiest sevi pasmaidīt, un smaids pats “pielips”, varam piespiest sevi izrādīt emocijas, un tām uzreiz parādīsies iemesls. Kādēļ mēs to nedarām? Jo ir kaut kas, kas mūs attur, kas liek būt nopietnam.
Eksistē precīza tehnoloģija, lai no šāda stāvokļa atbrīvotos, tā ir aprakstīta grāmatā “Dianētika”. Izlasiet to, pielietojiet un atgūstiet savu dzīvesprieku!
Es mīlu šo zemi, es mīlu cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā, es vēlu visiem vairāk smieklu, emociju, dzīvesprieka, tad problēmas kļūs mazākas un radīsies spēks ar tām tikt galā.